Map WEB

Regula (EK) Nr. 1935/2004 par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, nosaka vispārīgas prasības, kurām jāatbilst visiem galīgajiem materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, neatkarīgi no to izgatavošanai izmantotajām izejvielām.

 

Likuma I pielikumā ir sniegts to materiālu un izstrādājumu grupu saraksts, uz kuriem attiecas atsevišķi konkrēti tiesību akti:

Aktīvie un viedie materiāli un izstrādājumi.

Līmes.

Keramikas izstrādājumi.

Korķis.

Gumijas izstrādājumi.

Stikls.

Jonu apmaiņas sveķi.

Metāli un sakausējumi.

Papīrs un kartons.

Plastmasas.

Drukas krāsas.

Regenerēta celuloze.

Silikoni.

Tekstilizstrādājumi.

Lakas un pārklājumi.

Koksne.

Vaski.

 

Sīkākas prasības šiem materiāliem ir noteiktas attiecīgajās īpašajās direktīvās. Konkrētas ES prasības ir noteiktas:

·        plastmasai Regula (ES) 10/2011 ar grozījumiem, Regula (ES) Nr. 282/2008 ar grozījumiem 2015/1906);

·        keramikas izstrādājumiem (direktīvas: 84/500/EEK un 2005/31/EK);

·        reģenerētai celulozes plēvei (direktīva 2007/42/ES);

·        gumijai (direktīva 93/11/EEK).

 

Turklāt plastmasas, pārklājumi un līmes tika iekļautas Regulā (ES) 1895/2005, un tika izdoti akti visiem produktiem:

Regula (ES) Nr. 1935/2004.

Regula (ES) Nr. 2023/2006 ar grozījumiem 282/2008.

Regula (ES) Nr. 450/2009.

ES lēmums par 2,4,4'-trihlor-2'-hidroksidifenilēteru.

 

Saskaņā ar ES tiesību aktiem nav noteiktas īpašas prasības attiecībā uz papīru un kartonu, tipogrāfijas krāsām, lakām un pārklājumiem, metāliem un sakausējumiem, koksni, korķi, stiklu, silikoniem, vaskiem, jonu apmaiņas sveķiem, līmēm un tekstilizstrādājumiem. Tāpēc to drošības novērtējums veselībai jābalsta uz valstu noteikumiem. Visi ES izdotie noteikumi par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, ir iekļauti valstu tiesību aktos.

 

Regula (ES) Nr. 1935/2004 ir galvenais tiesību akts attiecībā uz materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un to piemēro kā galveno tiesību aktu visās Kopienas valstīs. Saskaņā ar šīs regulas 3. pantu materiāli un izstrādājumi, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, jāražo saskaņā ar labu ražošanas praksi (GMP), lai normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos to sastāvdaļas nemigrētu pārtikā tādā daudzumā, kas varētu apdraudēt cilvēku veselību, izraisīt nelabvēlīgas izmaiņas pārtikas sastāvā vai pasliktinātu tās organoleptiskās īpašības.

ES regula prasa saņemt Kopienas atļaujas jaunām vielām, iesniegt rakstisku atbilstības deklarāciju un ieviest produktu izsekojamības sistēmu.

 

ES tiesību akts par materiāliem un izstrādājumiem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, uzliek pienākumu izveidot sarakstus ar vielām, kuras ir atļauts izmantot to ražošanas un apstrādes procesā (pozitīvie saraksti), un noteikt pieņemamus ierobežojumus globālajai un konkrētajai migrācijai vai saturam galaproduktā.

Direktīva 2002/72/EK satur sarakstus ar vielām, kas atļautas izmantošanai plastmasas materiālu un izstrādājumu ražošanā, kuri paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, un nosaka pieļaujamās migrācijas robežas. Saraksti ir atklāti un var tikt mainīti, novērtējot jaunas ķīmiskās vielas vai pārvērtējot vielas, kas jau iekļautas sarakstā. Šā iemesla dēļ Direktīva 2002/72/EK tiek laiku pa laikam grozīta.

Pirms iekļaušanas atļauto vielu sarakstā katra viela tiek novērtēta Eiropas Pārtikas nekaitīguma aģentūrā (EFSA) attiecībā uz tās drošumu paredzētajā lietošanā. Viela tiek pārbaudīta attiecībā uz pieļaujamo diennakts devu (ADI) vai pieļaujamo diennakts devu (TDI), un, pamatojoties uz to, tiek noteikta pieļaujamā specifiskās migrācijas robežvērtība (SML), ņemot vērā visus šīs vielas iedarbības avotus.

 

Testēšanas jomā, kurā pārbauda produktu atbilstību noteiktajām vielu migrācijas robežvērtībām modelī šķidrumos, kas imitē pārtikas produktu iedarbību, ES direktīvas (82/711/EEK, 93/8/EEK, 97/48/EK un 85/572/EEK) ir galvenie vienotie noteikumi Kopienā.

 

 

Koksne ir plaši izmantota dažādu priekšmetu ražošanā, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, piemēram, koka karotes, koka dēļi, maizes kastes, tējas kastes utt.

 

Koka materiāli Eiropas Savienībā nav īpaši regulēti.

Pašlaik ES līmenī nav konkrētu noteikumu par jebkādiem neminētiem materiāliem. Tomēr tiem jāatbilst Regulai Nr. 1935/2004 un Nr. 2023/2006. Šie materiāli ietver, piemēram, papīru, kartonu, stiklu, koksni, metālus, pārklājumus, līmes, silikonus un tipogrāfijas krāsas.

Uzņēmuma izsniegta atbilstības deklarācija šiem materiāliem nav obligāta, bet atbilstība jāapstiprina ar atbilstošu dokumentāciju. Šādos gadījumos atbilstības pārbaudei jāizmanto Eiropas Padomes ieteikumi, standarti vai zinātniskās publikācijas.

 

Saistībā ar tendenci neparasti un moderni pasniegt ēdienus, sabiedriskās ēdināšanas iestādes pastāvīgi meklē jaunus ēdienu pasniegšanas veidus, bet bieži aizmirst, ka ne visi materiāli ir nekaitīgi un piemēroti saskarei ar pārtikas produktiem.

Daudzus materiālus var lietot pastāvīgi tikai tad, ja tiek ievērotas īpašas prasības un piesardzība. Sabiedriskās ēdināšanas jomā nezināšana, virspusēji apmācīts personāls un vietas un laika trūkums bieži nozīmē, ka netiek ievērotas nepieciešamās lietošanas un kopšanas instrukcijas. To neievērošana var ātri izraisīt veselībai bīstamas sekas.

 

Oficiāla definīcija terminam „pārtikas produktu drošība” nepastāv. Tomēr tā saucamais „Pamatreglaments” (ES) Nr. 1935/2004 attiecas uz visiem materiāliem, kas tiek izmantoti tiešā saskarsmē ar pārtikas produktiem. Attiecībā uz drošību un piemērotību lietošanai prasības ir balstītas uz Pārtikas un patēriņa preču likumu.

 

Neapstrādāta koksne tikai ierobežotā apjomā un ļoti ierobežotos variantos ir piemērota lietošanai saskarē ar pārtikas produktiem.

 

Tannīnskābes un sveķi, kas izdalās koksnes apstrādes laikā, kavē mikrobu un baktēriju izplatīšanos, bet atlikusī mitruma var viegli nogulsnēties porās un caurumos, savienoties ar pārtikas atliekām, sulām un gaļas asinīm un veidot pelējuma un citu kaitēkļu sporas uz koksnes virsmas.

Koka traukus nedrīkst mazgāt trauku mazgājamā mašīnā, kas samazina to izmantošanas iespējas restorānu biznesā.

 

UV gaisma ir salīdzinoši augsta enerģijas līmeņa, kas var būt kaitīga materiāliem. Tā kā materiāli, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, bieži tiek pakļauti saules UV starojumam, polimēra materiālam pievieno UV filtrus, lai novērstu degradāciju. UV filtrus izmanto, lai novērstu gan pārtikas produktu iepakojuma materiāla ātru degradāciju, gan arī tajā esošo pārtikas produktu degradāciju. Daži UV filtri darbojas kā UV ekrāni, absorbējot kaitīgo UV gaismu. Tie ir necaurspīdīgi un aizsargā gan pārtikas produktus, gan iepakojuma materiālu. Citi UV ekrāni ir balstīti uz organiskajiem savienojumiem un darbojas kā ultravioleto staru sadalīšanās inhibitori.

 

Papildus izmantošanai polimēru bāzes materiālos, UV filtri tiek pievienoti drukas krāsām. Šeit tie darbojas kā fotoiniciatori, kas uzsāk reakciju, kas galu galā ātri izžūst kopā ar tinti un novērš citu tintē esošo vielu nokļūšanu pārtikā. Tomēr paši tie var nokļūt pārtikas produktos.

 

Novērots, ka UV ekrāni izskalo gan no tipogrāfijas krāsām, gan no polimēriem. Dažu no šīm ķīmiskajām vielām ietekme uz cilvēka organismu arī pārbaudīta in vitro vai in vivo. Īpašas bažas rada ķīmiskās vielas ar lielu ražošanas apjomu, kā to noteikusi OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Šādas vielas ražo vairāk nekā 1000 tonnu gadā.