Nav saskaņotu ES noteikumu par koksnes izmantošanu saskarē ar pārtiku.
Direktīva 84/500/EEK, kas vēlāk grozīta ar Direktīvu 2005/31/EK, nosaka noteikumus keramikas izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem.
Tā nosaka noteikumus, kas nosaka maksimāli pieļaujamo svina un kadmija daudzumu, kas var migrēt no keramikas uz pārtiku. Tā arī uzliek ražotājiem un importētājiem pienākumu sastādīt atbilstības deklarāciju, kas apliecina atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem par keramikas izstrādājumiem. Deklarācijā jānorāda šāda informācija:
Identifikācijas dati un adrese uzņēmumam, kas ražo gatavos keramikas izstrādājumus, un importētājam, kas tos importē Kopienā.
Keramikas izstrādājuma identitāte
Deklarācijas datums
Apstiprinājums, ka keramika atbilst likuma 84/500/EEK prasībām, kas vēlāk grozīts ar Direktīvu 2005/31/EK un Regulu Nr. 1935/2004.
Turklāt veikto testu rezultāti ir jādokumentē testu ziņojumā, kurā norāda arī apstākļus, kādos tests tika veikts, kā arī laboratorijas nosaukumu un adresi, kas veica testu.
Vairākas Eiropas valstis, piemēram, Dānija, Norvēģija, Francija un Austrija, ir noteikušas papildu valsts prasības stikla un keramikas izstrādājumiem. Papildus prasībām, kas izklāstītas Direktīvā 84/500/EEK un tās turpmākajos grozījumos, citas valstis ir noteikušas prasības attiecībā uz svina un kadmija migrācijas testēšanu.
ES līmenī vēl nav saskaņotu tiesību aktu stikla nozarei. Tāpēc keramikas direktīva parasti tiek piemērota arī stiklam, lai garantētu nepieļaujamu svina un kadmija migrāciju. Paredzams, ka likumu darbības joma tiks paplašināta, ietverot stiklu, bet galīgais termiņš šai izmaiņai vēl nav paziņots, un tiek gaidīts galīgais secinājums no Apvienotā pētniecības centra (JRC).
Koks joprojām arvien biežāk tiek izmantots kā materiāls, kas nonāk saskarē ar pārtiku. Papildus griešanas dēļiem un citiem virtuves piederumiem koks tiek izmantots arī vienreizlietojamā trauku un iepakojuma ražošanā.
Tāpat kā visi citi materiāli un izstrādājumi, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem, koka izstrādājumiem jāatbilst kritērijiem, kas noteikti Regulā 1935/2004/EK.
Nav saskaņotu ES noteikumu par koka izmantošanu saskarei ar pārtikas produktiem. Tomēr Nīderlandes Preču likums (Warenwet) par iepakojumu un patēriņa precēm IX nodaļā, kā arī Francijas informācijas biļetens Nr. 2012-93 ir noteikuši dažas prasības koka materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku.
Svarīgi vienmēr precizēt, vai koka izstrādājuma virsma ir apstrādāta ar eļļu, pārklājumu, vasku vai citām virsmas apstrādes metodēm un vai ir izmantota līme. Šādā gadījumā ražotājam ir arī jāpārliecinās, ka produkts atbilst prasībām, kas izvirzītas materiāliem, kurus izmanto šai virsmas apstrādei vai līmēšanai.
Tipiski parametri, kas jānodrošina jaunam koka izstrādājumam, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem:
Pentahlorfenola (PCHF) saturs nedrīkst pārsniegt 0,15 mg/kg.
Nerada antimikrobiālas vielas.
Smago metālu emisija nedrīkst pārsniegt robežvērtības, kas aprakstītas nozares vadlīnijās par atbilstību papīra un kartona materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem.
Nedrīkst izdalīt organiskos svina savienojumus līmenī, kas pārsniedz 0,05 mg/kg.
Nedrīkst izdalīt formaldehīdu līmenī, kas pārsniedz robežvērtību 15 mg/kg.
Nedrīkst būt pakļauts fumigācijai.
Koku audzēšanā nedrīkst būt izmantoti pesticīdi.
Tā kā koka izstrādājumi, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, var būt ļoti dažādi, Eurofins tehniskie eksperti katru produktu novērtē atsevišķi un izstrādā testēšanas programmu, pamatojoties uz ķīmiskajām vielām, kas tiek izmantotas gala produkta ražošanā.
ES līmenī nav konkrētu saskaņotu noteikumu, kas noteiktu, kādas pamatvielas drīkst izmantot un kādi testi jāveic.
Tomēr ir vairākas ES un Vācijas Federālās riska novērtēšanas institūta izdotas rekomendācijas, kuras var izmantot, lai noteiktu, kādas vielas var izmantot virsmu pārklājumu ražošanā un kādi testi jāveic, lai nodrošinātu atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem par materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem.
Ir dažādas rekomendācijas dažādiem pamatmateriāliem – alumīnijam, plastmasai, papīram utt. Turklāt pārklājuma veids nosaka, uz kuru rekomendāciju balstīties. Citiem vārdiem sakot, prasības pretīgošajam pārklājumam uz pannas un vaska pārklājumam uz papīra šķīvja atšķiras – kas, iespējams, nav pārsteidzoši un minēts tikai kā piemērs.
ES līmenī nav konkrētu saskaņotu noteikumu, kas noteiktu prasības gumijas materiāliem, kuri nonāk saskarē ar pārtikas produktiem. Tomēr pastāv divi Eiropas noteikumi par gumijas materiāliem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem. Ieteikumi palīdz nodrošināt, ka ražotāji un importētāji ievēro Regulu 1935/2004/EK.
Eiropas Padome ir izdevusi rezolūciju ResAP (2004) 4, kurā uzskaitītas vairākas galvenās vielas, kas parasti ir atļautas gumijas ražošanā. Saraksts nav pozitīvs saraksts ar atļautajām vielām, bet to var izmantot, lai balstītos uz faktisko novērtējumu par piesardzības pasākumiem, kas jāveic, lietojot vielas. Vadlīnijas palīdz arī ar aprēķinu piemēriem, kurus var izmantot, lai novērtētu testēšanas nepieciešamību. Šie aprēķini balstās uz:
Kontakta laukumu starp pārtikas produktiem un gumijas materiālu
Kontakta ilgumu
Kontakta temperatūru
Atkārtotu kontaktu skaitu
Tās direktīvā nav. Vācijas XXI Federālais riska novērtēšanas institūts arī nosaka virkni vielu, kuras var izmantot gumijas ražošanā, kā arī sniedz ieteikumus par to, kādi testi jāveic ar materiāliem.
Zīdaiņi un gumijas pupiņas ir vienīgie pārtikas produkti, kurus regulē īpaša direktīva ES līmenī — Direktīva 93/11/EK. Šie produkti parasti ilgstoši nonāk saskarē ar mutes dobuma gļotādu. Tāpēc tika nolemts, ka tie jāregulē ar īpašu direktīvu, kas nosaka ierobežojumus N-nitrozamīnu un N-nitrozējamo vielu izdalīšanai.
Silikona ražošanā tiek izmantotas dažādas vielas. Daudzas no tām var nokļūt pārtikā. Dažas ES valstis, piemēram, Francija vai Spānija, silikonus iekļauj savos nacionālajos tiesību aktos, bet ES līmenī nav konkrētu saskaņotu noteikumu, kas noteiktu prasības silikonam, ko izmanto materiālos, kuri nonāk saskarē ar pārtikas produktiem.
Tomēr pastāv divi Eiropas noteikumi par silikona izmantošanu saskarei ar pārtikas produktiem.
Viens no tiem ir Eiropas Padomes publicētā rezolūcija Res AP 2005 (5). Šajā rezolūcijā ir iekļauts saraksts ar vielām, kuras drīkst izmantot silikona ražošanā. Saraksts nav pozitīvs saraksts ar atļautajām vielām, bet uz to var paļauties, novērtējot piesardzības pasākumus, kas jāveic, lietojot šīs vielas. Turklāt atļaujā ir noteikta robežvērtība 10 mg/dm2 kopējai migrācijai. Visiem materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, un silikona izstrādājumiem ir jāievēro šī robežvērtība.
Otrs ir Vācijas Federālā riska novērtēšanas institūta (BfR) izdotā direktīva Nr. XV. Šajā rokasgrāmatā minētas vairākas vielas, kas novērtētas saistībā ar izmantošanu silikonā, kā arī vairāki ierobežojumi konkrētu migrācijas robežvērtību veidā dažādām vielām.
Pigmenti un krāsvielas padara ikdienas produktus spilgtus un pievilcīgus patērētājiem. Krāsvielas parasti ir šķīstošas noteiktās vidēs, bet pigmenti ir nešķīstoši. Pigmenti un krāsvielas lietojumos, kas nonāk saskarē ar pārtikas produktiem, galvenokārt tiek izmantoti kā krāsvielas, piemēram, superkoncentrāti, vai kā sastāvdaļas drukas krāsās. Abas lietojumu jomas neietilpst saskaņoto Eiropas tiesību aktu darbības jomā.
Regula par plastmasu (ES) Nr. 10/2011 atzīst krāsvielu izmantošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr valsts tiesību akti par pigmentiem un krāsvielām praktiski arī nepastāv.
Nīderlandes preču likums (Warenwet) par iepakojumu un patēriņa precēm nosaka prasības krāsvielām, kas galvenokārt ir pārņemtas no Eiropas Padomes rezolūcijas AP (89) 1:
Smagie metāli ir šķīstoši 0,1 n. sālsskābē
antimons: 0,05 %
arsēns: 0,01 %
bārijs: 0,01 %
kadmijs: 0,01 %
hroms: 0,1 %
dzīvsudrabs: 0,005 %
svins: 0,01%
selēns: 0,01%
primārie aromātiskie amīni nedrīkst pārsniegt 500 mg/kg.
sulfatētie aromātiskie amīni nedrīkst pārsniegt 500 mg/kg.
polihlorēti difenili nedrīkst pārsniegt 25 mg/kg.
Ar toluolu ekstrahējamā tehniskā oglekļa pigmentu frakcija nedrīkst pārsniegt 0,15 %.
Tomēr nozarē parasti tiek piemēroti stingrāki ierobežojumi, jo iepriekš minētie ierobežojumi ir diezgan augsti, ņemot vērā 1989. gada regulas vecumu.
Turklāt pigmenti un krāsvielas ir pienācīgi jāiekļauj galīgajā iepakojumā, lai izslēgtu krāsvielu nokļūšanu pārtikas produktos.
Drukas krāsa ir neatņemama sastāvdaļa materiālos, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem. Tinte nodrošina produkta viennozīmīgu identifikāciju un informē patērētāju par tā saturu – noderīgu un svarīgu informāciju. Protams, ir ļoti svarīgi, lai drukas krāsa paliktu uz iepakojuma ārējās puses, nevis migrētu caur to un nepiesārņotu pārtiku.
Drukas krāsas var piesārņot pārtikas produktus, migrējot caur iepakojumu un netieši atdaloties ražošanas procesa laikā, kad iepakojuma drukātā puse, kas nav saskarē ar pārtikas produktiem, atdalās no puses, kas ir saskarē ar pārtikas produktiem, kraujot vai tinot pēc drukāšanas procesa. Lai novērstu noplūdi ražošanas procesa laikā, Regula 2023/2006/EK nosaka sīki izstrādātus GMP noteikumus procesiem, kas saistīti ar drukas krāsām.
Nav īpašu noteikumu attiecībā uz drukas krāsām, bet Eiropas Padome ir izdevusi vadlīnijas par drukas krāsām uz materiāla puses, kas nesaskaras ar pārtikas produktiem. Vadlīnijās minētas vairākas vielas, kas parasti tiek izmantotas tipogrāfijas krāsu ražošanā, kā arī ierobežojumi, kas attiecas uz šīm vielām. Saraksts nav pozitīvs saraksts ar atļautajām vielām, to vajadzētu uzskatīt vienkārši par palīglīdzekli, novērtējot piesardzības pasākumus, kas jāveic, lietojot vielas.
Turklāt Eiropas Poligrāfijas krāsu asociācija (EuPIA) ir izdevusi vadlīnijas par poligrāfijas krāsām, kas jāizmanto uz materiāla puses, kas nesaskaras ar pārtikas produktiem, bet Šveices iestādes ir izdevušas Šveices dekrētu SR 817.023.21, ko arī var izmantot kā orientieri. Dekrēts ir paredzēts poligrāfijas krāsu rūpniecībai un nosaka virkni prasību izejvielām, kas tiek izmantotas poligrāfijas krāsu ražošanā. Tas sniedz arī informāciju, ko poligrāfijas krāsu ražotājam ir jāsniedz saviem klientiem, lai tie varētu ievērot spēkā esošos tiesību aktus par materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtikas produktiem.
