Direktīva 94/62/EK par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem Eiropas Savienība
Direktīva 94/62/EK par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem Eiropas Savienībā ir vērsta uz valstu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz iepakojuma un iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu, lai novērstu jebkādu ietekmi uz vidi visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī trešās valstīs, vai samazinātu šādu ietekmi.
Iepakojums un taras nav pakļauti CE marķējumam.
94/62/EC nosaka pasākumus, kuru galvenais mērķis ir novērst iepakojuma atkritumu ražošanu, un papildu pamatprincipus, kas attiecas uz iepakojuma atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un citām iepakojuma atkritumu reģenerācijas formām.
Direktīva attiecas uz visu iepakojumu, kas nonāk tirgū, un visiem iepakojuma atkritumiem, ko izmanto rūpniecībā, komercstruktūrās, birojos, veikalos, sadzīvē, neatkarīgi no izmantotā materiāla.
Iepakojums nozīmē visus izstrādājumus no jebkādiem materiāliem, kas tiks izmantoti preču, sākot no izejvielām līdz apstrādātām precēm, no ražotāja līdz patērētājam vai patērētājam, uzglabāšanai, aizsardzībai, apstrādei, piegādei un prezentācijai. Vienreizlietojamie priekšmeti, kas tiek izmantoti tiem pašiem mērķiem, arī ir uzskatāmi par iepakojumu. Preces ir uzskatāmas par iepakojumu, ja tās pilda savas funkcijas, neietekmējot citas funkcijas, kuras iepakojums var pildīt, ja detaļa nav neatņemama produkta sastāvdaļa.
Kopienas dalībvalstis nodrošina, ka papildus pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 9. pantu, lai novērstu iepakojuma atkritumu rašanos, tiek īstenoti arī citi preventīvi pasākumi. Šādi citi pasākumi var ietvert valsts programmas, ražotāju atbildības projektus, lai samazinātu ietekmi uz vidi.
Iepakojuma apjoms un svars jāierobežo līdz minimālajam daudzumam, kas nepieciešams, lai nodrošinātu nepieciešamo drošības, higiēnas un pieņemamības līmeni iepakotajam produktam un patērētājam, un tas jākonstruē un jāizgatavo tā, lai to varētu atkārtoti izmantot vai pārstrādāt, tostarp pārstrādāt, un lai samazinātu ietekmi uz vidi. Kaitīgu un citu bīstamu vielu un materiālu klātbūtne iepakojuma materiāla sastāvā vai jebkurā no iepakojuma komponentiem tiek samazināta līdz minimumam, ņemot vērā to klātbūtni izplūdes gāzēs, pelnos vai filtrātos, vai arī to atliekas no pārvaldības vai iepakojuma atkritumu sadedzināšanas vai apglabāšanas.
Iepakojums jāizgatavo tā, lai atbilstoši Eiropas Kopienā spēkā esošajiem standartiem būtu iespējams atkārtoti izmantot noteiktu procentu no materiālu masas, kas izmantoti galaprodukta ražošanā. Šis procents var mainīties atkarībā no iepakojuma materiāla veida.
Iepakojuma atkritumiem, kas apstrādāti enerģijas reģenerācijas nolūkā, ir jābūt ar minimālu siltumspēju, lai nodrošinātu enerģijas reģenerācijas optimizāciju.
Eiropas Savienībā pasākumi iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai pirmo reizi tika ieviesti 1980. gadu sākumā. Pirmā direktīva 85/339/EEK bija pietiekami neskaidra, kas izraisīja dažādās ES dalībvalstīs nacionālo likumu pieņemšanu, kas atšķīrās no šīs direktīvas, tostarp attiecībā uz tirgus uzraudzību.
Tikai dažas ES dalībvalstis pieņēma pasākumus iepakojuma atkritumu apsaimniekošanai, lai samazinātu to ietekmi uz vidi. Lai saskaņotu tehnisko likumdošanu, 1992. gadā Komisija ierosināja Padomes direktīvu par iepakojuma atkritumu pārstrādi, un pēc ilgām diskusijām Eiropas Parlamentā un Ministru padomē tika pieņemta Direktīva 94/62/EEK. Pašlaik visas ES dalībvalstis ir saskaņojušas savu likumdošanu ar šīs direktīvas prasībām.
